-
-
Par tradīcijas un jaunrades sarežģītajām attiecībām ļauj runāt Paulas Zariņas-Zēmanes izstāde “Viens kā otrs” (One as Another), kas līdz 3. novembrim vēl skatāma galerijā careva contemporary. Šeit priekšplānā izvirzās jautājumi, kā tieši tradīciju iespējams konstatēt, ja autore vēl joprojām pārstāv gleznotāju jaunāko paaudzi, un kā gleznotājai tomēr izdodas tajā ieviest kaut ko savu, nebijušu? Gan viens, gan otrs uzdevums Zariņas-Zēmanes izstādē atrisināts bez kādas minstināšanās, it kā tie būtu tīri teorētiski. Tomēr mazliet jau palīdz pašas autores sarūpētās priekšzināšanas. Varētu nemaz nepievērt uzmanību, ka, runājot ļoti lielos vispārinājumos, Zariņas-Zēmanes glezniecība tipoloģiski ir tuva Grūbes abstraktajai plašo žestu mākslai, kurā tomēr saskatāmas konkrēta attēlojuma aprises. Uzlūkot Paulas Zariņas-Zēmanes jaunāko izstādi kā kārtējo loku tradīcijas spirālē vairāk pamudina atmiņas par viņas līdzšinējo daiļradi, kas bijusi gana ražīga. Pilnīga taisnība izstādes anotācijai, kas atgādina, ka māksliniece kļuva pamanāma un atpazīstama ar gleznām, kuru kompozīcija bija atvasināta no ainaviskā augšdaļas–apakšdaļas pretstata. Piederība ainavas žanram ļoti tieši ļāva gleznās saskatīt tradīciju klātbūtni, pat zināmu konservatīvismu. Pēc tam autores pievēršanās arvien lielākiem formātiem uzsvēra abstraktas laukumu attiecības, izrādot to spēku. Kā nesenā intervijā man atgādināja Laris Strunke, varenās abstrakcionistu paaudzes pārstāvis (to kā apzīmējumu viņš pats gan noliedz), “katra glezna ir abstrakta, tikai, ja tā ir reālistiska, to neredz”. Tagad izstādes titula ciklā no attēlojuma palicis pavisam maz, lai gan nevar izslēgt, ka kaut kas autorei labi pazīstams. Gleznu taisnstūros atkārtojas apļveida elements, kas maigi izglaudīts uz visām pusēm. Tas nav darīts rupji tehniski, bet pielietojot autorei vien zināmus paņēmienus, kas jau tā plāno krāsas slāni ļauj skatīt kā daudzu, gluži caurspīdīgu slāņu summu. Audekli ir abstraktajai mākslai gluži netipiski maziņi. Kopā tie rada iespaidu par, es atkal atvainojos par neveiklu izteiksmi, gaistošiem iespaidiem, kas kaut kādā veidā tomēr saglabāti parādīšanai skatītājiem. Citās izstādes gleznās skaidrāk saskatāmas atsauces uz portreta žanru, kas turpina uzturēt spriedzi starp pazīstamo un jaunieviesto. Paula Zariņa-Zēmane atgādina, ka ne glezniecības vēsture, ne šodiena nav iekļaujamas mākslā kā teorētiski dotie lielumi, bet karu reizi aktualizējas ilgstošā praksē, māksliniekam soli pa solim sekojot saviem impulsiem.
Vilnis Vējš